Laiks iznāca no baznīcas kontroles, mehāniskās stundas pārtrauca baznīcas “monopolu” uz laiku, kas nomērīja viņa zvanus. Mūsdienu cilvēks gribētu būt laika saimnieks, bet laiks, “saņemot iespēju” eksistēt objektīvi, nosaka savu varu pār cilvēkiem, un cilvēki ir spiesti ar to rēķināties.
Gan no vēsturiskā skatījuma, gan mūsdienu skatījumā, ir skaidrs, ka laika un telpas redzējums tiek skaidrota un tā izpausmes tiek interpretētas visdažādākajos veidos, un tādas kopējas atziņas nemaz nav. Pilnīgi iespējams, ka tādai nemaz nevajag būt. Atziņa par laiku un telpu, tās skaidrojums ir jāveido katram mums pašam, jo kam tad tas ir vajadzīgs, ja ne mums pašiem.
…
