-
Dzīvesstāsts kā socioloģijas metode
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| 1. | Ievads | 3 |
| 2. | Jēdziens dzīvesstāsts un tā skaidrojums | 4 |
| 3. | Neliels ieskats vēsturē | 6 |
| 4. | Metodes vispārīgs apraksts | 8 |
| 5. | Dzīvesstāsts kā metode pa posmiem | 11 |
| 5.1. | Sagatavošanās intervijai | 11 |
| 5.2. | Intervijas stratēģija un tehnika | 13 |
| 5.3. | Kasetes analīze un atkārtota intervija | 15 |
| 5.4. | Transkripcija | 16 |
| 5.5. | Izvērtēšana | 17 |
| 5.6. | Dzīves stāstījuma analīze | 18 |
| 6. | Secinājumi | 20 |
| 7. | Izmantotā literatūra | 22 |
Lai pievērstos dzīvesstāstam kā pētījuma metodei socioloģijā, vispirms ir jāsaprot un jāizprot, kas tad vispār ir dzīvesstāsts. Tikai tad to var raksturot kā pētniecības metodi.
Dzirdot vārdu savienojumu – dzīvesstāsts, ikvienam jau ir skaidrs, ka tas ir stāsts par dzīvi. Bet nebūt tik vienkārši šo vārdu savienojumu nevar interpretēt. Dzīvesstāsts slēp sevī dziļāku būtību.
Dzīvesstāsts ir stāstījums par dzīvi, tas ir vēsturisks, jo cilvēki dzīvo laikā, tādejādi šķiet, ka ar dzīvesstāsta metodi var pētīt vēsturi. Tomēr, noderīga kā metode tā ir arī socioloģijā, jo dzīvesstāsts ir indivīda nodzīvotā dzīve, kurā iezīmējas viņa pieredze, vērtējumi, motivācijas, attieksmes, ne tikai notikumi.
Dzīvesstāsts ir teksts par dzīvi, vienalga, vai mēs to saucam par dzīvesstāstu vai autobiogrāfiju, vai kā citādi – vienmēr tas attieksies uz nodzīvoto dzīvi. Dzīvesstāsti var tikt literāri pierakstīti kā autobiogrāfijas, tie var būt arī mutiski stāstīti. Dzīvesstāstam ir tāda iezīme – to raksturo kustība cauri laikam. 1
Raksturīgs tas, ka cilvēku uz savas dzīves apskatu pamudinājusi kāda cita persona. Dzīvesstāsts rodas pētnieka un stāstītāja savstarpējā saskarsmes laikā, savstarpējā dialogā. Stāsts nekad nav tāpatīgs ar dzīvi – to veido atlasīta un vārdiski formulēta dzīves pieredze.…
Darba tēma ir “Dzīvesstāsts kā socioloģijas metode”. Šādu tēmu izvēlējos tāpēc, ka saskatīju lielisku iespēju uzzināt vairāk par tēmu, kas mani jau sen interesē. Jau kopš bērnības man ir ļoti paticis klausīties citu cilvēku stāstījumos par dzīvi. Īpaši bieži klausījos savas draudzenes vecmāmiņas stāstījumos, jo šī, nu jau gados kundzīte, ir ļoti daudz piedzīvojusi savā laikā un jūtama cita vēsturiskā pieredze. Viņai patika man stāstīt, savukārt man – klausīties. Un es itin bieži uzdevu viņai dažādus jautājumus un lūdzu, lai viņa pastāsta vairāk par savu dzīvi, viņa nekad neatteica un tas jau izvērtās kā rituāls. Bez tam, dzīvesstāsts kā izmantojama metode humanitārās un sociālās zinātnēs ir ļoti aktualizējusies. Pēdējā laikā lielu nozīmi iegūst kvalitatīvie pētījumi socioloģijā. Kaut gan zinātnieki diskutē – cik gan uzticama un vērtīga ir metode – dzīvesstāsts. Savā darbā uzsvaru likšu uz dzīvesstāstu kā metodi socioloģijā, apskatīšu to kā metodi, kā un kad to pielieto un tamlīdzīgi. Tā ir arī lieliska iespēja papildināt savas zināšanas par metodi kā tādu. Bet tāpat aplūkošu vispār – kas ir dzīvesstāsts, nedaudz arī pievērsīšos vēsturei – kā dzīvesstāsts kā metode radusies socioloģijā.
