-
Vides tiesiskā atbildība par īpaši aizsargājamo objektu un sugu iznīcināšanu un bojāšanu
Saskaņā ar KL 7. panta 4. daļu šis nodarījums ir uzskatāms par smagu noziegumu.
Noziegums, kas paredzēts KL 115.pantā, apdraud valsts īpaši aizsargājamo dzīvnieku un augu sugu aizsardzības un izmantošanas intereses.
Analizējamā nozieguma priekšmets- tās ir Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstītās valsts īpaši aizsargājamo dzīvnieku un augu sugas, kā arī sēņu un ķērpju sugas, kuras Latvijas valsts valdība ir atzinu par īpaši aizsargājamām.
Apdraudējums izpaužas kā reto vai izzušanas draudiem pakļauto dzīvnieku, augu, sēņu vai ķērpju vai to dzīves vides (biocenozes) iznīcināšana vai bojāšana, ja ar to tiek radīts būtisks kaitējums.
Par īpaši aizsargājamo dzīvnieku sugu sarakstā iekļauto reto vai izzušanas draudiem pakļauto dzīvnieku iznīcināšanu vai to dējumu, mājokļu vai citu būvju iznīcināšana vai citādu rīcību, kas var izraisīt šādu dzīvnieku bojāeju, skaita samazināšanos vai dzīves vides izjukšanu, vai par šo dzīvnieku ieguvi pārkāpjot ieguves atļaujā paredzētos noteikumus, ja nav radīts būtisks kaitējums, atbildība ir paredzēta APK 79. pantā.
Kriminālatbildība iestājas ar tādu pašu noziedzīgu nodarījumu klasifikāciju kas jau tika minēta 114. pantā.
Secinājumi
Dabas aizsardzība ir aktuāla mūsdienu problēma, kas pārveidojusies no lokālas vai reģionālas par kompleksu globāla rakstura problēmu, kurai nepieciešama stingri noteikta atbildība par to noteikumu pārkāpšanu.
Dabas aizsardzība un dabas izmantošana šķiet divas pretējas nesavienojamas lietas. Būtībā tās ir vienas parādības - cilvēka un dabas attiecību – divas puses.
Lai idealizētu šīs divas parādības, aizsargātu pret bojāšanu un iznīcināšanu ir obligāta katra cilvēka atbildības sajūta.
…
Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju kategorijas Latvijā nosaka 1993. gadā pieņemtais likums „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” . Tur minētas 6 šādu teritoriju kategorijas: dabas rezervāti, nacionālie parki, dabas parki, dabas pieminekļi, dabas liegumi un aizsargājamie ainavu apvidi. Šīm kategorijām vēlāk pievienojās septītā – biosfēras rezervāti. Latvijā ir arī starptautiskas nozīmes īpaši aizsargājamas dabas teritorijas. Tādas ir tā saucamās Ramsāres vietas, kuras izveidoja 1995. gadā ratificējot jau 1971. gadā pasaulē pieņemto Konvenciju par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīvesvidi” , kas plašāk pazīstama kā „Ramsāres konvencija” . Latvijā šādas Ramsāres vietas ir trīs: Engures ezers, Kaņiera ezers kā arī Teiču un Pelečāres purvi.