Ojārs Vācietis. Cilvēcība Ojāra Vācieša dzejā

Ojārs Vācietis apmēram trīsdesmit gadu darbā radījis vienu no bagātākajām latviešu dzejas pasaulēm, kurā daudzveidīgi tēlots mūsdienu cilvēks, latviešu tautas un citu vēsturiskais un šodienas ceļš. Apveltīts ar spožu liriķa talantu un lielu sabiedrisku temperamentu, dzejnieks nemitīgi lauzies jaunos saturiski mākslinieciskos apvāršņos, palīdzēdams daudziem cilvēkiem labāk izprast sevi un citus, mainīgo un pretrunīgo īstenību.[“Literatūra 12. klasei”] Ojāram Vācietim ir liela nozīme latviešu literatūrā, viņš iekaroja cilvēku sirdis ar savu degsmi, aizrautību, kas izpaudās viņa centienos tiekties pēc jaunā, bet neaizmirst arī jau zināmās, senās patiesības un vērtības. Cilvēku sirdis viņš arīdzan iekaro ar mīlestību ar kādu viņš attiecas pret dabu, patiesumu, neliekuļošanu, atklātību, kurā saskatu Ojāra Vācieša domas, izjūtas, sapņus, kuri var piepildīties vai arī noprotu, ka tie nav lemts tikt piepildītiem. Dažreiz man šķiet, ka Ojārs Vācietis it kā noslēdzas savā sapņu pasaulē un nemaz nevēlas atgriezties realitātē, taču ir spiests to darīt, jo citādi viņam draud kļūt nesaprastam, neizprastam. Lai gan šī aizsapņošanās ir piedodama, jo ikviens brīžam dzīvo savā fantāziju pasaulē norobežojas no sabiedrības un aizmirst, ka aiz šīs fantāziju pasaules valda realitāte un, ka agrāk vai vēlāk viņam būs jāpamet iedomu pasaule, ikkatram uz to ir tiesības, tas pat ir nepieciešams, lai varētu pilnvērtīgi dzīvot. Kas gan būtu dzīve bez fantāzijas? Tādā gadījumā mēs nevarētu iepriekš gūtos priekšstatus un notikumus pārveidot jaunā, savādākā, interesantākā kombinācijā, mums nebūtu iztēles. Dzejnieks nespētu rakstīt dzeju, bez tā nav iedomājama mūsu eksistence, tādēļ man šķiet, ka šī nosacītā vājība dzejā izpaust savas fantāzijas, lai arī tās būtu dažreiz citiem nesaprotamas ir tikai un vienīgi cilvēciska izpausme. Tomēr dzejniekam vēl atliek cerība, ka viņu kāds sapratīs. Uz mani iespaidu atstāja dzejoļa “Izlasīt mūžu” pēdējais pants: Dienā vismelnākā, dienā viszilākā
viņi ar mums kopā smejas un sāp.
-Cilvēk, vispirms uzkāp pats sevī – cilvēkā
pēc tam, kur gribi, vari kāpt!…