Emigrācija jeb trimda, kā to sauc latviešu valodā ir piespiedu atbūtne no dzimtās zemes, no pastāvīgās dzīves vietas. Reizēm trimdā izsūta valsts vara. Citreiz cilvēks, kaut pa daļai negribīgi un ar smagu sirdi, trimdā dodas pats, uzlūkodams trimdu par mazāko no diviem ļaunumiem. Viņš lēš, ka, ja viņš paliktu dzimtenē, valsts vara viņu represētu. Senākā Latvijas vēsturē pazīstama zemgaļu došanās trimdā uz Lietuvu 13.gs. beigās, kad pēc sīvām cīņām ar vācu iebrucējiem viņi nespēja tiem ilgāk pretoties. Trimdā devās daudzi nesekmīgās 1905. gada revolūcijas aktīvisti – slavenākais no viņiem Rainis ar savu dzīsbiedreni Aspaziju atgriezās Latvijā tikai pēc 15 gadiem. Tomēr skaitliski pati lielākā un ilggadīgākā trimda latviešiem ir bijusi tā, kas iesākās Otrā Pasaules kara nogālē. 1944. gadā emigrācijā devās ap 200 000 cilvēku - aptuveni viena desmitā daļa no visās latviešu tautas. Latvietis ir ieraduma cilvēks, kas nešķīras vieglu sirdi no „sava kaktiņa, sava stūrīša zemes”, (J.Purapuķe) tāpēc latviešu tautas lielākā daļa palika dzimtenē, atceroties vadmotīvu, ka labāk būt dzimtenē, kaut kut slikti klājas, nekā svešumā, pat ja tur piens un medus tecētu. 1…
