Katram cilvēkam dzīve tiek dota tikai vienu reizi. Dzīve ir gara, bet vienlaikus arī īsa. Jaunībā liekas, ka viss vēl priekšā, visu paspēsi,visu sasniegsi un viss ir iespējams. Bet ar katriem turpmākajiem desmit gadiem, laiks sāk skriet arvien ātrāk. Un vēlāk cilvēks saprot, cik daudz nav padarījis, nav paspējis, nav pratis. Cik daudzi plāni, sapņi nav piepildījušies. Kas pie tā vainīgs? Citreiz var vainot apstākļus, citreiz pats sevi. Ne jau vienmēr cilvēkam izdodas piepildīt savus sapņus, dažreiz netiek dota pat iespēja, savukārt citreiz mēs to vienkārši palaižam garām.
Bērnībā mēs visi sapņojam kļūt par kosmonautiem, policistiem, ugunsdzēsējiem un citiem dažādiem varoņiem. Mēs jūtamies droši un stipri, jo mūs sargā vecāki, kuri rūpējas par mums – par mūsu labklājību, veselību. Bērnība ir kā saulains stūrītis, kur nekas ļauns nevar notikt, viss ir mīļi un jauki. Lielākā nelaime ir saplēstas bikses vai sasists ceļgals.…
