Harizmātiska personība - Vaira Vīķe Freiberga

Kas ir harizmātiska personība?
Pazīstamais vācu sociologs Makss Vēbers harizmu ir formulējis kā personības īpašību, pateicoties kurai tā tiek uzskatīta par izcilu, īpaši apdāvinātu. Tiek uzskatīts, ka harizmātiskam cilvēkam piemīt īpašības, kādu nav citiem, un viņš spēj efektīvi ietekmēt citus cilvēkus, panākot viņu uzticēšanos.
Harizma ir mainīga daudzfaktoru īpašība, un tā cieši saistīta ar vēsturisko kontekstu, kurā tā izpaužas. Harizma var būt gan spēcīgi izteikta, gan visai vāja. Par to, vai harizma ir iedzimta un nemainīga jeb tā ir arī pilnveidojama un attīstāma, teorētiķi nav vienisprātis.1 Harizmas definīcijas ir dažādas, bet kopumā tās ir līdzīgas.
Harizma tiek arī raksturota kā personības izcilu raksturīpašību komplekss, pateicoties kuram citi personību uztver kā izcilu, apveltītu ar īpašu spēku un spējām, un tā tiek vērtēta kā atdarinājuma paraugs un atzīta par cienīgu „līdera” lomai.2
Pats vārds „charisma” grieķu valodā nozīmē „labvēlība” jeb „svētība”, un reliģiskos tekstos tiek lietots ar nozīmi „Dieva žēlastība, īpaša labvēlība”.
Harizmātiska personība - sociālās uztveres un interakcijas fenomens. Raksturo tas, ka indivīds, kas darbojas politiskajā vai reliģiskajā arēnā, tiek apveltīts ar neparastām īpašībām (varenība, nesavtīga kalpošana cilvēcei vai idejai, veiksme u.t.t.), kuras zināmā mērā tiek piedēvētas arī viņa lietas sekotājiem. Harizmātiskai personībai piedēvē arī visus grupas vai tās locekļu sasniegumus, bet neveiksmes interpretē kā laicīgu apstāšanos ceļā. Īpaši bieži šis fenomens rodas vēsturiskās attīstības lūzuma brīžos, kad noteiktas sociālās grupas apzinās draudzes “atpestītāja” nepieciešamību.
Harizmātiskas personības spēks ir tas, ka tai piemīt neparastas iespējas vai pievilcība publikas acīs, tajā slēpjas kaut kas tāds, kas liek citiem pakļauties. nekur, jo īpaši politikas jomā, šī vara nav iespējama bez komunikatīvajām spējām. Šajā gadījumā līderis izmanto valodu kā vienu no noteicošajām komunikatīvajām spējām ne tikai tādēļ, lai pavēlētu, bet arī tādēļ, lai veidotu sev tēlu, kuru publika varētu cienīt un mīlēt, kuram varētu pakļauties…