Arī Pelnrušķīte ir izjutusi, ko nozīmē „dzīve nav rožu lauks”. Pamāte nevēlējās lai viņa un viņas meitas kristu kaunā, viņa izdomā Pelnrušķīti noindēt. Man šķiet, ka pamāte dzīvo pēc tāda principa – „Ja nav man vai manām meitām, tad nebūs arī Pelnrušķītei”. Liekas, ka pamāte nedzīvo sev, un viņa to liedz darīt arī nabaga Pelnrušķītei, kura tomēr nonāk Paradīzē, un beidzot var justies atbrīvota. Man tas šķiet ļoti bēdīgi, ka tu laupi kādam dzīvību, taču tas ir vienīgais veids kā kāds var kļūt brīvs.
Katra Skalbes pasaka ir gaužām vienkārša, taču ar savu knifu tajā. …
