18.gadsimts Latvijā bija laiks, kad vācu muižniecības patvaļa un visatļautība zēla un plauka, ar ko savukārt arvien neapmierinātāki kļuva nabadzīgie latvieši zemnieki. Muižnieki arvien nekaunīgāk sāka izmantot savu priviliģēto stāvokli Vidzemē, nostrādinot zemniekus klaušās, padzenot no saimniecībām un sodot viņus, kas galu galā izsauca zemnieku slepenu organizēšanos Vidzemes nemieros 1776. un 1777.gadā Cēsu, Valmieras un Rūjienas pusē. Zemnieki ne vienā vien Latvijas vietā sāka sacerēt un pierakstīt dažādus laicīga un reliģiska rakstura darbus. Zemnieku rokrakstu literatūra kalpoja kā pretsvars vācu mācītāju un dzimtbūšanas aizstāvju rakstiem. Rokrakstā izplatīties darbi ir krietni aizsteigušies priekšā pirmajām latviešu valodā iespiestajām publikācijām, lai gan no literārā viedokļa tie ir krietni vien vājāki. Lielāko daļu 18.gs. latviešu zemnieku rokrakstu literatūras laika zobs nav saudzējis un tā ir aizgājusi bojā, tomēr bibliotēkās un arhīvos ar lielām grūtībām var atrast pāris tekstus vai to fragmentus. Hronoloģiski vieni no pirmajiem vārdā zināmajiem rakstītās laicīgās dzejas latviešu tautības autoriem, kuru darbi ir saglabājušies, ir Ķikuļa Jēkabs un Juris Natanaēls Ramanis. Literatūra, tāpat kā māksla, vienmēr neizbēgami pauž attiecīgā laikmeta sabiedrības iezīmes un problēmas.…
