Vēsturnieki joprojām meklē atbildi, uz jautājumu, kas bija Lielas Franču revolucijas cēloņis. Apkopojot vēsturiskus faktus var seciāt, ka bija vairakums cēloņu Franču revolūcijai.
Pirmkārt, Francijas apgabali, sabiedrības grupējumi nemaz negribēja atsacīties no tā devētajām brīvībām, no tiesībām risināt savas iekšējās lietas bez valsts iejaukšanās. XVIII gadsimtā karaļiem bija grūti noturēt aristokrātiju izolācijā, stingra pakļautība ik pa laiku krita. Krita arī intendantūras efiktivitāte. 80. gados intendanti nereti piederēja pie augstmaņu slāņa un bija gatavi upurēt valsts intereses par labu savām personīgām interesēm. Neatkarīgi varas organi sevi pietieca par parlamentiem. Parlamenti aktīvi aizstāvēja savas „konstitucionālās” tiesIbas, kas patiesībā nebija nekas cits, kā tiesības apstrīdēt jebkādu likumdošanas aktu. Parasti tas notika kad likums bija pretrunā ar parlametu interesēm. Pēc Septiņgadu kara lieliem kara izdēvumiem Luijs XVI nolēma aplikt ar nodokļiem aristokrātus un pārējos pavalstniekus, parlamenti viņa ierosinājumu blokēja, atsaukdamies, ka aristokrātijai ir tiesības nemaksāt lielus nodokļus. …
