Lai šo pasauli varētu izprast, lai tajā varētu sekmīgi darboties, cilvēkiem vajadzēja izvēlēties noteiktus atbalsta uz atskaites punktus. Par tādiem punktiem kļuva zīmes.
Pirmajai un svarīgākajai zīmei vajadzēja savienot debesis un zemi, augšu un apakšu, dievišķo un cilvēcīgo. Parasti šī zīme ir stabs – pasaules centra simbols.
Attēlojot, uzzīmējot šo svarīgo simbolu, mēs iegūstam vertikālu līniju vai punktu, ap kuru var kārtoties koncentriski apļi. Gan līnija, gan punkts ataino vienu un to pašu – centru, pasaule asi, apkārtnes sakārtošanas aizsākumu.
Dažādās situācijās zīmi var izskaidrot pilnīgi atšķirīgi. Piemēram, vertikāla var apzīmēt aktīvu, radošu spēku, ceļu, augšanu, balstu, saules staru, cilvēku. Aplis ar punktu vidū var simbolizēt gan jau pieminēto pasaules centru, gan Visumu kopumā, gan sauli, gan cilvēka aci, gan vienkāršu telti vai apdzīvotu vietu vispār. Lasījuma daudznozīmība un daudzie lietošanas varianti ir tas, kas atšķir zīmju “alfabētu” no ierastā burtu sakopojuma. Zīmju skaidrošana ir dialogs, kurā mūsu šodienīgajai runai pretī dveš mūžības elpa.…
