Pēckara Rietumu civilizācija uz pasauli skatījās visai optimistiski. II Pasaules kara šausmas pamazām aizmirsās, iedzīvotāju materiālā labklājība auga, zinātnes un tehnoloģijas attīstība stiprināja drošības sajūtu, kari notika “kaut kur citur, tālu”. Taču, tēlaini izsakoties amerikāņu antropologa Karlosa Kastanedas vārdiem “šī pierastā, pašsaprotamā pasaule negaidot atvēra rīkli…” Pieaugošais gaisa, ūdens un augsnes piesārņojums, dabisko ekosistēmu iznīcināšana, psihiskās saslimstības izplatīšanās sabiedrībā, noziedzības pieaugums, bads Sudānā, karadarbība Balkānos, Francijas un Indijas īstenotā atomieroču izmēģinājumu atjaunošana - tie ir tikai daži no šīs mūsdienu pasauli pārņēmušās kompleksās krīzes simptomiem, kas liecina, ka cilvēces turpmākā eksistence ir apdraudēta. Lūk, daži piemēri, kas varētu likties nenozīmīgi uz visas cilvēces problēmu fona, taču faktiski simbolizē laikmetu.
1999.gada aprīlī Kolumbainas vidusskolā Denveras piepilsētā Litltonā 2 pusaudži nošāva 12 skolniekus un 1 skolotāju, kā arī ievainoja 20 cilvēkus, bet pēc tam nošāvās paši. Dažas dienas vēlāk Kanādā Tabēras ciematā skolnieks nošāva vienu un smagi ievainoja otru savu biedru.
Aizkraukles rajona tiesa konstatēja, ka Skrīveru pagasta iedzīvotājas Astrīdas Bušmeistares “cietsirdīgas un nežēlīgas izturēšanās pret dzīvniekiem” rezultātā viņas z/s Vecsilmicēs no 1996. gada līdz 1997.gada janvārim gāja bojā 56 zirgi, par ko Bušmeistarei tika piespriesti 2 gadi cietumsoda nosacīti.
…
