Dēls ceļ māti agrā rītā (naktī- pulkstenis nosita trīs), lai gatavotos doties tālajā ceļā- mācīties. Māte saka, ka ir vēl ļoti agrs, lai dēls nesteidzas, jo viņa ļoti negrib šķirties. Kaut arī dēls jūtas priecīgs un laimīgs, viņš pamana, ka māte bēdājas un sāk raudāt, jo paliks viena pati nabadzībā. Dēls viņu mierina, ka paies laiks, viņš atgriezīsies un aizdzīs nabadzību. Mātei gan dēls ir vienīgais sapnis, kas palicis, visus citus grūtā dzīve ir iznīcinājusi. Dēls atkal mierina, ka sapnis piepildīsies un viņi varēs dzīrot (dzīvot bagātībā). Māte saka, ka viņa vai ir bijusi tādās dzīrēs kā skatītāja no attāluma, viņa tur nevarējusi piedalīties.. Dēls sola, ka saģērbs māti smalkās drēbēs, sēdinās pie galda goda vietā, uz to māte atbild, ka viņu drēbes un gods vairs nespēs iepriecināt, viņa ir veca un nespēcīga, ka drīz viņai jāmirst. Dēls mierina, ka nedodas prom uz ilgu laiku, ka viņi drīz tiksies. Māte ar smagu sirdi pavada dēlu, iedod vēl saini līdzi ar mantām, novēl Dieva palīdzību un lūdz, lai dēls atbrauc viņu apglabāt, ja viņa nomirs.…
