„Nīče savu darbu popularitāti nepiedzīvoja, taču viņš nemainīgi palika uzticīgs kaislei domāt, kas viņu „mocīja" visu mūžu. "Domāt - degt!..." Sadegt no sava paša domām - šo alegoriju Nīče lietoja, runādams par sevi pašu. Viņš radīja pats savu morāli, savu domāšanas veida reliģiju, uzskatu, kādam jābūt cilvēkam un kā tam sadzīvot ar citiem un pasauli.” Nīče caur nepieciešamību domāt viņš attīstīja ne vien pats sevi, bet tiecās to realizēt attiecībā arī uz līdzcilvēkiem, uz pasauli.
Ārkārtīgi interesantas ir Frīdriha Nīčes pārdomas par „ēšanas” jautājumu, kuru viņš risina darbā „Ecce Homo”. Šo barības uzņemšanas procesu varētu zināmā mērā traktēt kā zināšanu, informācijas iegūšanu, uzņemšanu uz apstrādi. Tādējādi viņš šos zināšanu ieguves avotus pat nodēvējis par virtuvēm. Šī cilvēka spēja, vēlme un vajadzība domāt varētu salīdzināt ar vajadzība pēc ēdiena. Cilvēka fiziskai eksistencei vitāli ir nepieciešama pārtika, tātad cilvēkam ir jāēd, taču garīgo pasauli uztur šī cilvēka domas, uzņemtā informācija. Tāpat, Nīče šajā sakarā kā zīmīgu uztura jautājuma ietekmētāju min vietu vai klimatu. …
