Tā mēdz būt skarba un nežēlīga apjausma – mums nevar būt bērnu. Iespējams, emocionāli viens no sapīgākajiem faktiem, ko pāriem, kuriem savu bioloģisko bērnu nav, nākas pieņemt. Biežāk runā par to, ka šajā pieņemšanas un apjausmas ceļā jūt sieviete. Bet ko jūt vīrietis? Kā viņš iziet cauri šim ceļam? Divi piemēri.
Pirmajam vīrietim šobrīd par to visu runāt ir daudz vieglāk – kopā ar sievu ir gājuši terapijā, mācījušies ar situāciju tikt galā. Tas, ka par šo visu varu runāt, ir arī viņa sievas nopelns, un arī mūsu attiecībās visu šo gadu laikā sarunas ir ļoti palīdzējušas.
Vienmēr ir licies, ka viņš būs labs un gādīds tētis. Viņš ir paspējis patusēt, paceļot, tomēr apskārsme pienākusi, ka ilgstošs ceļojums nav dzīvi mainošs notikums. …
