Pedagoģiskais process skolā ir mērķtiecīgi organizēts, lai paātrinātu skolēna pieredzes bagātināšanos, balstoties uz viņa individuālajām īpašībām, sekmētu personības attīstību kopumā. Taču dotajā situācijā nevar nepiekrist K.Mīenam, kurš uzskata, ka pašreiz “izglītības sistēma ir pārmēru racionāla uz emocionālās un intuitīvās puses samazināšanas rēķina. Zināšanas vien nevar veidot izglītību – tās ir procesa degviela, taču uguns var slāpt un izdzist, ja degviela netiek pienācīgi sajaukta ar skābekli. Citiem vārdiem sakot, izglītības garīgajai dimensijai ir jāiesaista ķermenis, prāts un sirds. Gars ir vairāk saistīts ar būt, nevis zināt. Izglītību var uzskatīt par garīgu darbību, bet garīga persona izprot lietu savstarpējo saistību un cenšas integrēt dažādas dimensijas un saistības savā dzīvē” (4,11)
Skolēnam ir dabiska vajadzība izzināt pasauli un sevi tajā, tādēļ pedagoģiskais process var balstīties uz to. I.Žogla (7; 9.-10.) uzskata, ka pedagoģiskā procesa likumības ir objektīvas, tās pastāv skolēna, skolotāja un viņu darbības satura vienotībā. Viņa akcentē, manuprāt, būtiskas mūsdienu pedagoģiskā procesa iezīmes, kuras jāņem vērā katram skolotājam, plānojot, organizējot mācību darbu, izvēlēties darba formas, metodes:…
