Jāņa Jaunsudrabiņa stāsts “Aija” ļoti labi atspoguļo to, ka mīlestībai ir divas puses, un ka tā var būt arī nelaimīga. Nepiepildītas mīlestības pamatā ir jūtu aklums, mīlestība bez pret mīlas un neuzticība.
Bieži vien, runājot par mīlestību, cilvēki redz tikai gaišās puses, redz notikumus caur puķēm, nemaz nedomājot un neapsverot tumšās puses. Arī darbā “Aija” galvenais varonis Jānis ir sapņotājs, kurš klausa tikai savai sirds balsij. Viņš neredzēja un nejuta , ka Ieva viņu mīl. Viņam Ieva bija tikai kā māsa. Savukārt, lai gan Jānis centās aizmirst Aiju, viņš to nespēja. Ikdienā viņu ceļi bieži krustojās, tāpēc viņš nolēma paklausīt savai sirds balsij un doties pie Aijas. Viņu sākuma attiecības likās kā mīlestības spožums, viņi sapņoja par nākotni un kala plānus kā uzlabot saimniecību. Jānis akli iemīlējās Aijā otrreiz, aizmirsdams kā Aija viņu pameta, lai precētos ar Galdaru.…
