Slapjas acis ezerā noslīka. Noslīka, bet neaizgāja bojā. Turpināja dzīvot ezerā. Slapjš ar slapju sader kopā, lai ko kāds murminātu par pretpolu pievilkšanos. Nav jau magnēts, bet ūdens. Vai vismaz kaut kas slapjš.
- Neesmu nekad redzējis šķidru magnētu, bet tu?- klusumu pāršķeļ dzidra balss. Nav manējā. Tātad kāds ir domājis to pašu, ko es.
Kāds man iet blakus. Kāds vai kaut kas. Bet drīzāk jau kāds.
Klasesbiedrs vai draugs? Kāda starpība? Vienkārši kāds. Nē, ar lielo burtu. Nevis kāds, bet Kāds. Un Kāds vēl joprojām gaida atbildi.
-Nē...- mana smagā atbilde nogulst gaisā kā akmens. Bet zemē nekrīt, paliek karājoties.
Šķiet, to redz arī Kāds.
-Nevajag, tu jau neesi vainīga,- Kāda roka viegli nogulstas uz mana pleca. Es to pievelku sev tuvāk.…
