Mūsdienās uz katra soļa var sastapties ar dažādiem pārbaudījumiem, ko sniedz dzīve. Nereti šie pārbaudījumi izpaužas kā problēmas, kuras sagādā diskomfortu un sarežģījumus cilvēku attiecībās. Ir cilvēki, kuri prot uz visu noskatīties vienaldzīgi, bet ir arī tādi cilvēki, kuri vēlas iejaukties svešu problēmu risināšanā un tādējādi kļūstot par vienu no problēmas līdzdalībnieku. Tā kā parasti cilvēki mācās no savām vai citu kļūdām, tad ir iespēja raudzīties tajās, izlasot vairākus literāros darbus, jo arī tajos ir attēlotas cilvēku savstarpējās attiecības, piemēram, mīlestības trūkums, vardarbība, greizsirdība un neuzticība.
Izlasot Annas Skaidrītes Gailītes romānu „Rožukronis”, es saskatīju ne vienu vien problēmu, ar kuru saskārās literārā darba varoņi. Pirmā nopietnākā problēma, manuprāt, ir mīlestības trūkums, jo bez šīs sajūtas cilvēka dvēsele ir kā tukša muca, kas tālu skan, bet netiek sadzirdēta. Bieži vien cilvēki negūstot šo patīkamo sajūtu, kļūst par egoistiem, gluži kā romāna varone Sarmīte. Viņa bērnību pavadīja kopā ar audžu vecākiem, kuri mazajai meitenei nesniedza pietiekami daudz mīlestības, rezultātā tagad viņa domā tikai par sevi, viņai ir vienalga kā citi jūtas. Pats svarīgākais viņai ir sava labklājība, neskatoties uz to, ka pārējie tajā laikā cieš. Arī Leldes Stumbres romānā „Pacietības mērs” es saskatīju mīlestības trūkumu, taču šajā gadījumā, tas izpaudās nedaudz savādāk.
…
