Katra tauta ir unikāla ar sev piemītošajām tradīcijām, domāšanas veidu un pašu cilvēku, kurš patiesībā ir maza daļiņa no lielā visuma un atrodas nemitīgā dabas pakļautībā. Dabas neuzveicamo spēku apzinājās senie latvieši, par ko var pārliecināties atstātajā folkloras mantojumā: lugās (Maija un Paija, Sprīdītis u.c.), tautasdziesmās, sakāmvārdos un parunās, eposā ‘’Lāčplēsis’’ kā arī daudz kur citur.
Latvieši apzinājās arī to, ka ar dabu var dzīvot saskaņā. Ja dzīvo pēc tās noteikumiem, daba par to pienācīgi apmaksās ar labu ražu, medījumu, veselību, siltu ziemu, par ko parūpējās mitoloģiskie tēli: Vēja māte, Meža māte, Veļu māte, Jumis un citi. Latvieši pielūdza dievus, centās tiem izpatikt, lai gūtu sev labumu. …
