Ārvalstu valsts un tiesību vēsture

Diktators- (lat. dictator)- ārkārtas maģistrāts ar neierobežotu varu senajā Romā republikas laikā, kuru Senāta uzdevumā varēja iecelt konsuls, ja valstij draudēja ienaidnieka iebrukums vai iekšēji nemieri. Diktatūras laiks nevarēja būt ilgāks par 6 mēnešiem, tās laikā visi kārtējie maģistrāti netika atcelti, bet savā darbība bija pakļauti diktatoram.[3]
Sākot ar III gs. otro pusi p.m.ē., Romas sabiedriskajā un valsts dzīvē norisinājās lielas parmaiņas. Šo procesu izraisīja vairāki cēloņi, no kuriem, kā butiskāko var minēt pastāvīgos kakus, gūstekņu – vergu nemitīgo pieplūdumu, lielo bagātību uzkrāšanos atsevišķu sabiedrības slāņu rokās un brīvo ļaužu grimšana nabadzībā. Romu pastāvīgi apdraudēja ārēji ienaidnieki, kā arī iekšēji nemieri un sacelšanās.
Valdošās aprindas bija neapmierinātas ar veco tiesisko kārtību pārvaldes laikā. Sevišķi tika iebilsts pret maģistratūru īso darbības laiku (1 gads). Tāpēc tika izsludinātas diktatūras ar neierobežoti ilgu darbības laiku, kā arī ar plašām pilnvarām. Tā 83. gdā p.m.ē. par diktatoru tika iecelts Lucijs Kornēlijs Sulla. Ar saviem pretiniekiem Sulla nežēlīgi izrēķinājās, viņš lika ierakstīt īpašos sarakstos neuzticamās personas, kuras apvainoja valsts nodevību, un sodīt bez tiesas un izmeklēšanas.
83.gadā p.m.ē. Sulla lika sevi pasludināt par diktatoru uz nenoteiktu laiku un uzdot viņam „uzrakstīt likumus un izstrādāt valsts iekārtu”. Redzot, ka republikas tradīcijām vēl ir daudz piekritēju, Sulla atteicās no diktatūras.
Roma pārdzīvoja grūtus laikus, taču armija bija stipra un tās vadoņi tīkoja arī pēc politiskās varas. I gs p.m.ē. politiskās dzīves arēna stājās jaunā spilgtā personība, kuras darbība iezīmē republikas galu, tās bija Gaja Jūlijs Cēzars. 59.gadā Cēzars kļuva par konsulu un izdeva likumu par zemes piešķiršanu karu veterāniem un nabadzīgajiem Romas pilsoņiem. Cēzars iekaroja Galliju un kļuva par tās pārvaldnieku.
Savu varu Cēzars izmantoja reformu veikšanai, izdeva rīkojumus pret pārmērīgu greznību, ierobežoja augļotājus, rūpējās par provinču humānāku pārvaldīšanu, apkaroja kukuļošanu valsts iestādēs.
Pēc Cēzara nonāvēšanas 44.g.p.m.ē. Romā diktatūra tika pilnīgi atcelta.[4]


…