-
Pārskats par psihiatriskām saslimšanām un psihiski slimo kontingentiem
Konspekts14 Anatomija, veselība, medicīna, higiēna, Psiholoģija, Statistika
Psihisko traucējumu slogs turpina pieaugt, būtiski ietekmējot veselību un nopietnas sociālās, cilvēktiesības un ekonomiskās sekas visās pasaules valstīs.
Depresija ir izplatīts garīgais traucējums un viens no galvenajiem invaliditātes cēloņiem visā pasaulē. Aptuveni 264 miljonus cilvēku ietekmē depresija. Visnopietnākā depresija var izraisīt pašnāvību.
Cilvēki, kuriem ir mānijas uzbrukumi, bet kuriem nav depresijas epizožu, tiek klasificēti arī kā bipolāri traucējumi. Bipolāru traucējumu akūtās fāzes ārstēšanai un recidīvu novēršanai ir pieejamas efektīvas ārstēšanas metodes. Tās ir zāles, kas stabilizē garastāvokli. Psihosociālais atbalsts ir svarīga ārstēšanas sastāvdaļa.
Šizofrēnija un citas psihozes. Šizofrēnija ir nopietns psihisks traucējums, kas ietekmē 20 miljonus cilvēku visā pasaulē. Psihozes, ieskaitot šizofrēniju, raksturo domāšanas, uztveres, emociju, valodas, sevis un uzvedības izkropļojumi. Parasti psihotiski pārdzīvojumi ir halucinācijas (tādu lietu dzirdēšana, redzēšana vai izjust, kuru tur nav) un maldi (fiksēti nepatiesi uzskati vai aizdomas, kas stingri pastāv pat tad, ja ir pierādījumi par pretējo). Traucējumi var apgrūtināt normālu darbu vai mācīšanos skartajiem cilvēkiem.
Stigmatizācija un diskriminācija var izraisīt piekļuves trūkumu veselības un sociālajiem pakalpojumiem. Turklāt cilvēkiem ar psihozi ir liels risks pakļauties cilvēktiesību pārkāpumiem, piemēram, ilgstošam ieslodzījumam iestādēs. (World Health Organization. Mental disorders. 2019). Pieejams: https://www.who.int/news-room/fact-sheets/detail/mental-disorders (Skatīts 08.02.2021).
Šizofrēnija parasti sākas pusaudžu gadu beigās vai agrā pieaugušā vecumā. Ārstēšana ar zālēm un psihosociālu atbalstu ir efektīva. Ar atbilstošu ārstēšanu un sociālo atbalstu skartie cilvēki var dzīvot produktīvi un būt integrēti sabiedrībā. Visā pasaulē aptuveni 50 miljoniem cilvēku ir demence. Demence parasti ir hroniska vai progresējoša rakstura, kurā kognitīvās funkcijas (spēja apstrādāt domas) pasliktināšanās pārsniedz to, ko varētu sagaidīt no normālas novecošanas. Tas ietekmē atmiņu, domāšanu, orientāciju, izpratni, aprēķinus, mācīšanās spējas, valodu un spriešanu. Kognitīvo funkciju traucējumus parasti pavada un reizēm pirms tiem pasliktinās emocionālā kontrole, sociālā uzvedība vai motivācija. Demenci izraisa dažādas slimības un traumas, kas ietekmē smadzenes, piemēram, Alcheimera slimība vai insults.
…
Pēdējās desmitgadēs visstraujāk augošā medicīnas vēstures joma ir psihiatrijas vēsture. Autoru vēlme politizēt dažus psihiatrijas vēstures aspektus ir izraisījusi psihiatrijas vēstures kā nozīmīgas akadēmiskas disciplīnas attīstību. Pašreiz psihiatrijas vēsture ir multidisciplināru pētījumu lauks. Ar psihiatrijas pagātnes pētīšanu nodarbojas gan ārsti, gan medicīnas un zinātņu vēsturnieki, sociologi, sociālantropoloģijā, filozofi, kultūras vēsturnieki un daudzu citu humanitāro zinātņu pētnieki. Starp visietekmīgākajiem 20. un 21. gadsimta psihiatrijas vēsturniekiem un filozofiem minami Deivids Hīlijs, Džeralds Grobs, Īens Hakings, Rojs Porters, Mišels Fuko, Edvards Šorters. (Micale, M., Porter, R. Discovering the History of Psychiatry. New York: Oxford University Press, 1994, p. 3). Garīgās slimības zināmas jau no senajiem laikiem un vienmēr ir bijuši cilvēki, kuru pienākums vai iniciatīva ir bijušas rūpes par slimajiem, psihiatrijai medicīniskā izpratnē ir visai nesena vēsture. Par psihiatrijas kā medicīnas nozares sākumu pasaulē pieņemts uzskatīt 18. gs. beigas, kad iesākumā Francijā, vēlāk arī pārējā Rietumu pasaulē, sākās pārmaiņas psihiatriskajā aprūpē un tika popularizēta humāna attieksme un morālā ārstēšana garīgo slimību gadījumā. Šīs pārmaiņas plašāk pazīstamas kā Filipa Pinela reformas. Latvijā par psihiatrijas medicīniskā posma sākumu nosacīti var pieņemt 1862. gadu, kad tika atklāta Rotenberga iestāde (vēlākā Sarkankalna slimnīca), kas bija paredzēta tikai un vienīgi psihiatrisko slimnieku ārstēšanai. (Kuzņecovs, V. 19. gs. pirmās trešdaļas vājprātīgo aprūpe Latvijā: principi, iestādes, personas. Latvijas Universitātes Raksti. Zinātņu vēsture un muzejniecība, Nr.716, 2008, 122. - 132. lpp.).
