“Ļoti liela nozīme ir jūsu personiskajai uzvedībai. Nedomājiet, ka jūs audzināt bērnu tikai tad, kad ar viņu sarunājieties, pamāciet viņu vai viņam kaut ko pavēlat! Jūs audzināt viņu katrā savas dzīves brīdī, pat tad, kad neesat mājās. Kā jūs ģērbjaties, kā jūs sarunājieties ar citiem cilvēkiem un kā runājiet ar viņiem, kā jūs priecājieties vai skumstat, kā jūs izturaties pret draugiem un kā pret ienaidniekiem, kā smejaties, kā lasāt grāmatu – tam visam ir ļoti liela nozīme bērna dzīvē.”1
Manuprāt, šie vārdi vistiešāk atspoguļo šī daba visdziļāko būtību.
Ar šo darbu es vēlos palīdzēt citiem cilvēkiem izprast cik patiesībā ir grūti audzināt bērnus, bet , ka tas arīdzan ir aizraujošs un neaizmirstams process. Mēs paši kādreiz bijām bērni un arī tikām audzināti, cits vairāk cits mazāk. Un mums katram ir savas atmiņas par bērnību. Bet, lai audzinātu bērnu pilnvērtīgāk un pareizāk ir jābūt vismaz kaut kādai nojausmai par to. Nekad nepietiks ar to, ka bērnam ir mīļas vecmāmiņas, vai arī sava bērnības pieredze.…
