Ieskats UNESCO konvencijā Par pasaules un kultūras mantojuma aizsardzību
Konvencija noslēgta 1972. gada 16. novembrī Parīzē, bet stājusies spēkā no 1995. gada 10. aprīļa. Tajā aprakstītas kultūras un dabas mantojuma definīcijas, lai katrai valstij līdz ar to būtu vieglāk noteikt minētās vērtības savā teritorijā un pielāgot tām aizsardzību, kura iekļauj gan atbilstošas politikas izvēršanu, gan arī atbildīgo dienestu izveidošanu, tāpat arī nepieciešamo speciālistu sagatavošanu un citus pasākumus.
Konvencijas ietvaros tiek nodibināta „Pasaules mantojuma komiteja”, kuras sastāvā ir 15 Konvencijas dalībvalstis, bet tiek nolemts arī, ka tās sēdēs, ar padomdevēju tiesībām, tiks piesaistīti arī pārstāvji no citām organizācijām, piemēram, ICOMOS, IUNC un citām, kuru mērķis ir līdzīgs Konvencijas mērķim
. Lai uzskaitītu kultūras un dabas mantojuma vērtības, tiek izveidoti „Pasaules mantojuma saraksts” un „Apdraudētā pasaules mantojuma saraksts” , kuri var tikt papildināti un tiek izsūtīti ne retāk kā reizi divos gados, bet pirms tam nosakot kritērijus, uz kuru pamata kultūras un dabas mantojuma objektus var iekļaut sarakstos.
Tiek noteikta arī kārtība, kurā var tikt pieprasīta starptautiska palīdzība objekta aizsardzībai, saglabāšanai, ja konkrētajai valstij nepietiek resursu, kā arī tiek izstrādāti noteikumi par veidu, kādā šī palīdzība var tikt sniegta, tai skaitā, ka liela mēroga starptautiskajai palīdzībai jāseko pēc detalizētas zinātniskas, ekonomiskas, un tehniskas izpētes.…
