Kopējās lauksaimniecības politikas ir viena no vecākajām un visvairāk apstrīdētajām tēmām Eiropas Savienībā. Šīs politikas virziens ietver gandrīz ikvienu lauksaimniecības aspektu, kas, ES veiksmīgi paplašinoties, ir bagātināts ar dažādu valstu pieredzes mantojumu, līdz ar to atšķirībām saimniekošanā. ES aptver milzīgu teritoriju – no saltās Somijas ziemeļos līdz tveicīgajai Itālijai dienvidos; no saimniecībām līdzenajos laukos Holandē līdz kalnainiem apvidiem Austrijā. Lauksaimniecība ES ir ļoti nozīmīgs sektors, jo sastāda gandrīz 8% no ES kopējā eksporta. Turklāt nodarbina apmēram 8 miljonus cilvēku visā ES.
Šī kopējās lauksaimniecības politikas ir strīdīga, jo tā ir dārga, izšķērdīga un videi nedraudzīga. Katru gadu ES šim sektoram atvēl 50 biljonus eiro, tās rada lielus pārtikas pārpalikumus, turklāt lauksaimnieku pārmērīgā minerālmēslu izmantošana veicina zemes un upju piesārņojumu.
Šāds lauksaimniecības politikas virziens prasa lielu valdības iejaukšanos un atbalstu. Neapšaubāmi lauksaimniecība ir unikāls sektors: pārtika pieder pie pamata vajadzībām cilvēka izdzīvošanai; lauksaimniecībai ir aizvēsturiska aura; lauku sētām piemīt romantisms, kas nav ne birojiem, ne rūpnīcām.…
