Mazās Anneles bērnība pagāja kopā ar ģimeni, pārceļoties jaunajā dzīves vietā katros Jurģos. Annele ir gājēju bērns, viņas tēvs un māte ir kalpi, pusgraudnieki, kam bieži nākas mainīt dzīvesvietu.
No agras bērnības meitene iemīlēja Zemgales plašumus, pļavas un gravas, klīstošus mākoņus un šalcošo Tērveti.
Mazās Anneles lielākā mīlestības daļa tiek tēvam, kurš pasauli skatīja labestības pilnām acīm un kura smagā roka prata celt ne tikai cirvi un izkapti, bet arī noglāstīt mazās meitenes galviņu. „Tēvs pacēla Anneli roku galos un uzsēdināja uz vezuma. Meitenei drusku aizrāvas elpa, bet tā bija līksme, ne bailes. Kas viņai ko bīties uz tēva vezuma? Tēvs tak bija Anneles ‘’stiprā pils”. Tēvs nekad neliedza Annelei palīdzēt visādos darbos, arvien sacīdams: „tāds palīgs, tāds man varens palīgs gadījies!…
