-
Pusaudžu psiho-sociālo problēmu raksturojums sociālā riska ģimenēs
Izanalizējot un izvērtējot visu iepriekšminēto, varam secināt sekojošo:
•Dažādu institūciju un speciālistu skatījumā atšķirīgi tiek interpretēts sociālā riska vai nelabvēlīgu ģimeņu definējums, tomēr galvenais un vienojošais vadmotīvs un kritērijs, gan bērnu tiesību aizsardzības speciālistiem, gan sociālajiem darbiniekiem ir bērnu tiesību aizsardzības nodrošinājums, novērtējot bērnu aprūpes un audzināšanas apstākļus, saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām normām un speciālistu profesionālo kompetenci.
•Riska izvērtēšanas kritēriju neadekvāts novērtējums tālāk ierobežo pakalpojuma vai iejaukšanās efektivitāti un kvalitāti. Bīstama ir situācija, kad laikus netiek novērtētas situācijas riska ģimenēs, kas neatgriezeniski ietekmē bērna garīgo un fizisko veselību, pat apdraudot bērna dzīvību.
•Palielinās to ģimeņu skaits, kas nespēj vai nevēlās rūpēties par bērnu audzināšanu.
•Sociālā spriedze, bezdarbs, vecāku bezatbildība, vienaldzība, bieža alkohola lietošana un intereses trūkums par savām atvasēm, neveiksmes un savstarpējā nesaprašanās skolā – tie ir biežāki iemesli, kāpēc pusaudži rīkojas nepareizi, pārkāpjot atļautās uzvedības robežas, izdarot likumpārkāpumus.
•Jāatzīst, ka ne visas nelabvēlīgās ģimenes ir nonākušas speciālistu (sociālo darbinieku, policijas darbinieku, bērnu tiesību aizsardzības speciālistu, bāriņtiesu/pagasttiesu u.c. institūciju) redzeslokā. Pieejamie dati liecina, ka vairāk kā 20000 jeb aptuveni 4% bērnu Latvijā atrodas bērna attīstībai nelabvēlīgos apstākļos un viņiem ir nepieciešama speciālistu palīdzība, lai saglabātu ģimenisko vidi vai, ja tas izrādās neiespējami, dot iespēju nonākt ģimeniskā vidē (aizbildnībā, audžu ģimenē, adopcijā) citā ģimenē [15].
…
Cilvēks ir sabiedriska būtne, tāpēc tik svarīga ir sociālā pieredze, kura sākotnēji veidojās ģimenē. Protams, vēlāk liela nozīme ir arī apkārtējai videi, sabiedrībai, masu komunikācijas piedāvātajai produkcijai. Ja bērns ģimenē redz tikai agresīvas darbības, dzird strīdus, tad tieši tāds komunikācijas veids viņam veidojas kā modelis dažādām dzīves situācijām. Neizprotot sava bērna nepieņemamo uzvedību, vecāki bieži vien neiedomājas, ka pirmais paraugs bērnam ir bijuši tieši viņi paši – iepļaukājot, sakliedzot. Nereti vecāki savu slikto omu, problēmas risina uz bērna rēķina – izturas pret bērnu agresīvi, pilnīgi bez jebkādas bērnam saprotamas motivācijas. Tā bērnam izveidojas pieredze, ka daudz ko var panākt tieši šādā veidā – uzkliedzot, iesitot. Šī pieredze kā uzvedības modelis tālāk attīstās gan skolā, gan attiecībās ar brāļiem, māsām, arī ar pieaugušajiem. Pusaudžu gadi un jaunība ir laiks, kad visasāk tiek uztvertas, ievērotas un apzinātas pretrunas sabiedrībā un personīgajā dzīvē. Analizējot agrās jaunības vecumposmu rodas nepieciešamība pievērsties problēmu pirmcēloņiem, un tie bieži vien meklējami bērnībā. Neprasme kontaktēties ar vienaudžiem un pieaugušajiem, antisociāla rīcība, suicidālas domas – tās ir bērnu un pusaudžu problēmas, kuras ir pētītas un aprakstītas gan psiholoģiskajā literatūrā, gan novērotas, strādājot skolā. Nabadzība un sociālā atstumtība ir jēdzieni, kas saistīti ar sociāli nelabvēlīgiem apstākļiem indivīdiem vai cilvēku grupām. Indivīdam, kurš ir pakļauts sociālās atstumtības riskam, pašam ir grūti izkļūt no šīs riska zonas, īpaši bērnam, kuram nav pieredzes, kā to izdarīt. Bērniem nav iespējams pašiem uzlabot savas dzīves kvalitāti, un bērnu labklājība ir tieši atkarīga no vecāku līdzekļiem un tā, kā notiek šo līdzekļu izlietošana. Gribot negribot jāatzīst, ka trūcīgās ģimenēs valda fiziskās izdzīvošanas modelis, ierobežojot garīgās un sociālās attīstības iespējas, un nabadzības izplatība draud ar nepilnvērtīgu jauno paaudzi Nabadzība veicina antisociālas uzvedības izplatību – noziedzību, alkoholismu, narkomāniju, vardarbību, prostitūciju.
Atsevišķas atsauces nekvalitatīvas.