Tiesību normu klasifikācija

Tiesību norma ir likumdevēja vai cita normas izdevēja apdomāts, mērķtiecīgs darbības rezultāts, apdomāts jaunrades akts. Tiesību norma ir primārais elements tiesību struktūrā. Tā ir vispārējs noteikums, kas regulē cilvēku uzvedību un rīcību sabiedrībā. Tiesību normas tiek ietvertas tiesību avotos, un tādejādi sabiedrības vairākuma griba reāli kļūst par tiesībām Normas radītājs apdomāti izstrādā normas ietvertus priekšrakstus, kuri pēc normas pieņemšanas kļūst saistoši noteiktam personu lokam. Apdomāti tiek izvelēti vārdi, ar kuriem tiek izteikta norma. Normu radītājam, tāpat kā ikvienam runātajam vai rakstītajam, vārdi ir tikai līdzeklis, lai izteiktu domu, kurā ietverts konkrēts saturs, konkrēta griba, kuru klausītājiem vai lasītajiem iespējams reproducēt. No tā izriet, ka tiesību norma ir tās radītāja griba tekstuāla, vārdos izteikta izpausme.
Izzināt arvien pieaugošo tiesību normu daudzumu bez to klasifikācijas nav iespējams. Klasifikācija ne tikai kalpo tiesību normu veiksmīgai izziņai, bet arī palielina iespējas operet ar saturu.
Tā kā tiesību normas tiek veidotas dažādiem mērķiem, tās pilda dažādas funkcijas, gūst dažādu struktūru, dažādas īpašības, kuras tad arī kalpo par klasifikācijas kritērijiem. Piemēram, tradicionāli par tādiem kritērijiem izmanto to sabiedrisko attiecību veidus, kuru regulācijai ir domātas attiecīgas normas, normu lomu tiesiskas regulēšanas mehānismā, tiesiskās regulēšanas metodes u.c.
Šie kritēriji nav tik droši kā tie, kurus izmanto eksaktās zinātnēs. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzas normas vienlaicīgi nokļūst gan vienā, gan otrā klasē. Otrs iemesls ir daudzām normām piemītoša daudzfunkcionalitāte.…