Delikts ir jēdziens, kas pēc sava satura ir atbilstošs civiltiesībām. „Delikts ir tiesību aizskārums, kas izdarīts ārpus līgumiskajām attiecībām.”1 Savukārt, tiesību aizskārums Latvijas Republikas Civillikumā tiek skaidrots kā: „neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums).2” Tālāk seko piebilde, ka tam, kam kaitēts, ir tiesības prasīt atlīdzinājumu, bet tikai tiktāl ciktāl aizskārēju var par neatļauto darbību vainot. Tātad, no delikta rodas tiesības prasīt nolīdzinājumu un saistība šo prasījumu izpildīt (obligationes ex delicto).
Romiešu tiesībās delikti, atkarībā no subjektiem vai subjektu interesēm, kurus tie apdraud tiek dalīti publiskajos (delicta publica jeb crimina) un privātajos (delicta privata). Publiskie delikti ir prettiesiskas, sabiedriski bīstamas darbības, par kuru izdarīšanu subjekts tiek sodīts valsts vārdā (sods varēja izrietēt no taliona principa- nodarot vainīgajam tādu kaitējumu, kādu tas nodarījis cietušajam (šo principu ievēroja noteiktos apstākļos), tas varēja būt arī naudassods vai pārdošana verdzībā). Institūcija, kas piesprieda sodu, impērijas laikā bija valsts tiesa. Kā publiskais delikts (noziegums) minams personas apdraudējums (miesas bojājumu nodarīšana- iniuria), zādzība (furtum; sākotnēji tika uzskatīta par privāto deliktu), laupīšana (rapina), lietas tīšs bojājums (damnum iniuria datum) u.c. Iniuria varēja izpausties dažādi- kā piekaušana, kaulu salaušana, acu izsišana, tomēr jebkurā gadījumā puses tika mudinātas uz izlīgumu. …
