Politika ir spēcīga un lēna smaga darba veikšana, ko vienlaikus īsteno ar kaisli un acumēru. Tas ir visnotaļ pareizi, un visa vēsturiskā pieredze to apstiprina, ka iespējamo nesasniegtu, ja pasaulē aizvien no jauna netiektos pēc neiespējamā. Taču tam, kas to var darīt, jābūt vadonim un ne tikai tam, bet arī – visvienkāršākajā vārda nozīmē – varonim. Un arī tiem, kas nav ne viens, ne otrs, jāapbruņojas ar to sirds stingrību, ko nesalauzīs arī visu cerību sabrukums, jāapbruņojas jau tagad, citādi tie nespēs īstenot arī to, kas iespējams jau tagad. Vienīgi tam, kas ir drošs, ka nesalūzīs, ja, raugoties no viņa viedokļa, pasaule izrādīsies par dumju vai pārāk nekrietnu tam, kas, neraugoties uz to visu, spēj pateikt:” Un tomēr!”, ir aicinājums uz politiķa profesiju.
Ar šo es arī beidzu analizēt Maksa Vēbera grāmatas izvilkums ” Politika kā profesija”. …
