Britu ekonomists Dž.M.Keinss savā 1936.gadā izdotajā grāmatā ,.Nodarbinātības, procentu un naudas vispārējā teorija" viņš izskaidroja, kāpēc ekonomika varētu iestrēgt situācijā, kad tā pārdzīvo ilglaicīgus produkcijas zudumus un bezdarbu. Pēc Keinsa domām ekonomikas lejupslīdes un krīzes cēloņi ir nevis ārējie faktori, kā to pieņēma klasiķi, bet gan tas, ka savlaicīgi un sinhroni netiek pieņemti nepieciešamie ekonomiskie lēmumi, it īpaši attiecībā uz uzkrājumiem un investīcijām.1 Keinisma prakstiskās programmas sākuma tēze saistās ar atziņu, ka tirgus ekonomika pēc savas dabas ir nestabila. Pašregulēšana, pašpiemērošana, pašadaptācija mainīgiem apstākļiem nespēj nodrošināt pastāvīgu makroekonomiko līdsvaru starp koppieprasījumu un koppiedāvājumu. Šī iemesla dēļ nepieciešami aktīvi valsts pasākumi, lai stimulētu koppieprasījumu. Vienlaikus valstij jāīsteno anticikliska politika, nepieļaujot ne ekonomikas pārkarsēšanu, ne lejupslīdi, ne depresīvu stāvokli.…
