Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 31.03.2006.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 4 vienības
Atsauces: Nav
  • Referāts 'Cietušā jēdziens un to procesuālais raksturs', 1.
  • Referāts 'Cietušā jēdziens un to procesuālais raksturs', 2.
  • Referāts 'Cietušā jēdziens un to procesuālais raksturs', 3.
  • Referāts 'Cietušā jēdziens un to procesuālais raksturs', 4.
  • Referāts 'Cietušā jēdziens un to procesuālais raksturs', 5.
  • Referāts 'Cietušā jēdziens un to procesuālais raksturs', 6.
  • Referāts 'Cietušā jēdziens un to procesuālais raksturs', 7.
  • Referāts 'Cietušā jēdziens un to procesuālais raksturs', 8.
  • Referāts 'Cietušā jēdziens un to procesuālais raksturs', 9.
  • Referāts 'Cietušā jēdziens un to procesuālais raksturs', 10.
Darba fragmentsAizvērt

Lai pasargātu sabiedrību no noziedzīgiem tīkojumiem, valsts un sabiedrības rīcībā ir virkne instrumentu, to skaitā tiesību normas un tiesību aizsardzības iestādes. Taču kā novērst noziedzīgo nodarījumu izraisītās sekas?
Spriežot tiesu, personu atzīst par vainīgu noziedzīgā nodarījumā, piemēro sodu — tas noteiktā periodā pārtrauc pārkāpumu virkni, taču nepietiekami efektīvi maina cilvēku attieksmi pret sabiedrībā pieņemtām normām. Līdz ar to nostiprinās viedoklis, ka ir pietiekami izstumt pārkāpēju no sabiedrības, kurā viņam nav vietas, — lai ar viņu nodarbojas policija, prokuratūra, tiesa un cietums. Tiklīdz problēma sabiedrību tieši vairs neskar, maldīgi tiek uzskatīts, ka tās nav vispār.
Tomēr ikviens noziedzīgs nodarījums pirmām kārtām ir konflikts un tikai pēc tam pamats izmeklēšanai un tiesāšanai. Tiesību normu pārkāpumā ir iesaistīta ne vien valsts un pārkāpējs, bet arī cietušais. Visvairāk jau tieši cietušais un pārkāpējs, valsts ir tikai šo attiecību regulators. Pašreiz par cietušo faktiski atceramies visai reti. Noziedzīgā nodarījuma upurim kriminālprocesā atvēlēta pavisam necila loma — sniegt paskaidrojumus, liecības un gaidīt, kad vainīgo sodīs, apmierinās civilprasību. Īstenībā cietušais ir galvenā persona, jo viņam ir nodarīts pāri. Nevis valsts, kas šo situāciju mēģina risināt ar savu smagnējo represiju sistēmu. Patiesībā cietušais nejūt vainīgā nožēlu un bieži vien saprot, ka nekādas kompensācijas piedzīt nebūs reāli. Paliek sarūgtinājums — pret pārkāpēju un valsti. Piemēram, ja divi bērni saķildojas par bumbu, viens tiek bargi nopērts, bet otrs savu bumbu atpakaļ tā arī nesaņem. Rezultāts — divi raudoši bērni. Vainīgais tā arī neko nesaprata, bet cietušais pie visa arī nedabūja bumbu atpakaļ, vienīgi redzēja, kā to otru noper, taču sāpi par zaudējumu tas nemazina, vienīgi vairo bailes un rada dusmas.
Tātad — būtiski ir likvidēt likumpārkāpuma sekas, atvēlot galveno lomu cietušajam, nevis valstij un pārkāpējam. Šim mērķim Eiropā jau ilgu laiku kalpo instrumentu kopums, kuru dēvē par atjaunojošām tiesībām (no angļu valodas — restorative justice). …

Autora komentārsAtvērt
Atlants