Ēģiptiešu ciļņi un sienu gleznojumi

1. Ēģiptiešu ciļņu un sienu gleznojumu pirmsākumi senēģiptiešu mākslā
( V – IV gs. p.m.ē. )

Gleznojumu sākums meklējams neolīta laikmetā, kad izrakumos tika atrasta pirmā primitīvā keramika. Keramika daudzviet bija apgleznota , bet gleznojums bija primitīvs. Pārsvarā tie bija ģeometriskie ķermeņi, kas veidoja nelielu rakstu. Bieži uz keramikas varēja atrast nelielus iegrebtus ornamentus, kurus aizpildīja ar baltu krāsu, kas radīja kontrastu ar melnu izstrādājuma fonu. Nākamā laikmeta izrakumi parādīja, ka gleznojumi pamazām tika pilnveidoti un paplašināti. Tie sāka veidot dzīvnieku
( zivju, putnu, dzīvnieku ) attēlus. To figūras skulptūrveida, reljefa un iegrebuma, greznoja karotes, gredzenus, traukus un plāksnes krāsu maisīšanai. Pamazām arī tās sāka ieņemt dzīvnieku formas, tādejādi maģiskā veidā uzlabojot krāsas sastāvu un kvalitāti. Tuvu keramikas apgleznošanas mākslai bija ciļņi un sienu gleznojumi, kuri bija uzgleznoti uz ķieģeļiem, kurus klāja 4 krāsu materiāls – balta, melna, dzeltena un sarkana. Figūras kontūras iepriekš uzzīmēja ar sarkanu krāsu.
Pēc satura gleznojumi bija līdzīgi kā uz keramikas, bet līdzās dzīvniekiem un medību ainām, uz sienām attēloja arī batāliju ainas ( piel. Nr. 1 ). Viņi gleznoja pēc atmiņas saskaņā ar stingriem likumiem, kuri paredzēja, ka gleznā visām detaļām jāizceļas vienlīdz skaidri. Patiesībā viņu metode vairāk līdzinājās kartogrāfijai, nevis glezniecībā izmantotajai, jo, nepazīstot perspektīvu, tālākos priekšmetus viņi zīmēja augstāk. Pielikumā Nr.3 mēs redzam seno ēģiptiešu gleznoto dārzu ar dīķi. Ja jums būtu jāzīmē šāds motīvs, mēs droši vien ilgi prātotu, no kuras puses to vislabāk parādīt. Koku raksturīgās formas redzamas tikai no sāniem, turklāt dīķa apveidi tikai no augšas. Ēģiptiešiem šī problēma raizes nesagādāja. Dīķi viņi attēloja skatā no augšas, bet kokus sānskatā. Arī zivis un putnus, kurus no augšas būtu grūti pazīt, viņi uzzīmēja no sāniem.
Tik vienkāršā gleznā mākslinieku doma ir labi izsekojama. Arī bērni bieži ķeras pie līdzīgas metodes. Taču ēģiptieši savu metožu lietošanā bija daudz konservatīvāki nekā bērni. Pēc ēģiptiešu domām ikviena detaļa jāparāda visraksturīgākajā leņķī. Pielikumā Nr. 2 redzams, kā šī ideja izpaužas ‘’ķermeņa attēlojumā. Galvas apveids vislabāk izceļas sānskatā, tāpēc galva šajā cilnī parādīta no sāniem. Taču acis mēs parasti iedomājamies pretskatā, tāpēc profilā ietverta acs pretskatā. Arī ķermeņa augšdaļa, pleci un krūtis vislabāk aplūkojamas frontālā projekcijā, jo tad redzams, kā rokas savienotas ar pleciem, turklāt rokas un kājas vislabāk izceļas no sāniem. Tieši tāpēc seno ēģiptiešu augumi uz ciļņiem un sienu gleznojumiem izskatās tik plakani un īpatnēji sagriezti. Turklāt ēģiptiešu māksliniekiem bija grūti iedomāties, ka kājas var parādīt no ārmalas. Viņi deva skaidrajai līnijai no īkšķa līdz gurna iekšpusei, tāpēc pēdas attēloja tikai no iekšmalas, un tā cilnī redzamajam cilvēkam abas kājas izskatās pēc kreisajam.
…