Disleksija tradicionāli ir viens no logopēdijā izmantotās klīniski pedagoģiskās klasifikācijas terminiem, kas tiek raksturota kā daļēji, specifiski lasīšanas traucējumi, kas izpaužas apgrūinātā burtu pazīšanā, grūtībās sapludināt vārdus zilbēs un zilbes vārdā, kas noved pie nepareiza vārda skanējuma, disgramatisma un izlasītā izpratnes izkropļojuma. Tātad varētu domāt, ka tie ir sinonīmi,kas izteikti dažādu klasifikāciju ietvaros – viens – klīniski pedagoģiskā (medicīniskā) terminoloģijā, otra raksturo pedagoģisku problēmu – mācīšanās traucējumus un tieši – grūtības lasītprasmes apguvē. [1.,5.]
Diezgan daudz ir arī pierādījumu, ka ģimenēs no paaudzes paaudzē var atkārtoties daži valodas, runas, uztveres un izpratnes traucējumi (tie negatīvi ietekmē lasīsanas iemaņu veidošanos un bieži tiek apvienoti ar kopēju nosaukumu – disleksija). [2.,21.]
Viena no Eiropā pieņemtajām definīcijām – disleksija ir specifisks attīstības trtaucējums, kas izpaužas grūtībās apgūt lasītprasmi,, neraugoties uz normālu mācību procesu, normālu intelektu un labiem sociokulturāliem apstākļiem. [1.,7.]
Skaidru nostāju pauž Eiropas disleksijas asociācija, kas nosaka,ka disleksija ir medicīniska diagnoze, disleksijai ir neiroloģiski cēloņi, izmaiņas galvas smadzenēs, bet korekcija ir pedagoģiska problēma. [1.,9.]
…
