Senajā Indijā filozofija noformējās, tālāk attīstot vēdiskās* kultūras pamatidejas vai arī oponējot tām. Radās sešas galvenās filozofiskās sistēmas, kuras orientējas uz vēdu autoritāti: vedāna, sānkhja, joga, njāja, vaišešika un mīmānsa. Zināmā opozīcijā tām (kaut gan nedrīkst noliegt savstarpēju ietekmi) bija materiālistiski orientētā čarvaka un reliģiski filozofiskās mācības džainisms un budisms.
Pati vēlākā vēdu literatūras daļa ir upanišadas (no vārdu savienojuma „sēdēšana ap skolotāju”), kas radušās no VIII līdz VI gs.p.m.ē. Tajās sāk iezīmēties filozofiska pasaules skatījuma kontūras. Ja agrīnajās vēdās galvenā ir kosmoloģiskā, pasaules radīšanas kā pirmatnējā haosa sakārtošanas problēma, tad upanišadās parādās jauna tēma : vienota kosmiskā veseluma (brahmana) un cilvēka dvēseles, patības (atmana) attiecības. Ātmans rodas no brahmana starojuma un ir „reizē mazāks par prosas graudu un lielāks par pasauli”. Savā dziļākajā būtībā brahmans un ātmans sakrīt, un meditācijas stāvoklī šo tīrās esamības un apziņas vienību var pārdzīvot kā absolūtās svētlaimes avotu. [2]
Budisma mācībā turpretī individuālas personības nav. Saistīšanās ar personisko ir visu ļaunumu sakne, jo tur, kur ir personība, ir arī tai piederošs īpašums, ir „es” un „mans”. …
