Pēteris I laikā aizsākās pilsētu apbūve pēc Eiropas pilsētu parauga ar stingru ielu plānojumu, dažādu laukumu, valdības iestāžu, dižciltīgās aristokrātijas pilīm un namiem. Tam spilgtākais piemērs pirmām kārtām ir Pēterburga, kas 1713. gadā kļuva par galvaspilsētu. Pilsēta būtībā tika uzbūvēta no jauna. Varenības iespaidu Pēterburgas tēlam radīja arhitektūras ansambļi, stingras, taisnas, perpendikulāras un platas ielas (prospekti), plašie laukumi, dārzi un parki, upes un neskaitāmie kanāli, krastmalas, tilti, ar rakstiem bagātie nožogojumi, monumentālās un dekoratīvās skulptūras. Šāds plānojums redzams, piemēram, Vasilija salā un ”trīszobu” Admirāļnamā.
Jau no pirmām pastāvēšanas dienām, Pēterburgā sākās Ņevas deltas apgūšana un pārveidošana. Ņevas upes pašā centrā cars Pēteris Lielais bija ieplānojis un dibinājis Pēterburgu. Teritoriju raksturo zems līmenis un purvainība, kā arī to it kā ir „sagraizījušas” neskaitāmās Ņevas pietekas, lielākas un mazākas. Tas ļoti lielā mērā noteica to, kāda izskatījās jaunā Krievzemes galvaspilsēta. Pa tās neskaitāmajiem ūdens ceļiem, kas atradās tā tuvumā, bija ērti piegādāt materiālus un strādniekus celtniecības darbiem. Vadoties no šī apstākļa, upju krastos tika celtas ēkas, kas bija domātas valsts iestādēm, baznīcas, kuģu būvētavas, rūpnīcas. …
