Tā galvenokārt ir jūra, kurai pretī apstājusies Maruta sajuta dziļu smeldzi un smaguma izjūtu, un pār kuru arī meitenei bija jāpamet dzimtene. Tās bija kurpes, kas it kā simbolozēja siltuma un dzīvības patvērumu un kas Zviedrijā spieda un nederēja, jo kurpes, ko Maruta nēsāja dzimtenē, viņa atstāja un bēgļu braucienā pār jūru devās ar basām kājām. Un visbeidzot tā bija zilā, dāmīgā cepure, kas simbolizēja pārticību un saticību un te pēkšķi, dodoties svešumā, viņa to arī atstāja mājās un svešumā strādāja par kalponi.
Viennozīmīgi Ainas Zemdegas romāns Maruta spilgti parāda trimdas cilvēku dzīves virpuļos – tajos virpuļos, kur tiek saārdītas jūtas un kaut kas izrauts no pamatsaknēm, no mājām. Tādēļ var teikt, ka “Aina Zemdega bija ne tikai savas personīgās dzīves, bet arī savas tautas likteņu hroniste. Lielu daļu no viņas darbiem caurstrāvo māju un svešuma, piederības un nepiederības motīvi. Bet tikpat svarīgi un neatvairāmi ir dzīvības un nīcības pretstati, ar kuriem jādzīvo. [..]” (1, 7.lpp)
…
