Viktora Eglīša intuīcija par jaunas mākslas ēras nepieciešamību diktē viņam krasu, apzinātu pāreju pie pilnīgi jauna stila rakstības. 1903,gada apcerē par Poruku, ko var uzskatīt par vienu no agrīnajiem latviešu modernisma manifestiem, viņš demonstratīvi pieņem jaunās rakstniecības apzīmējumu „dekadence”. Kas tai laikā bija izplatīts krievu simbolistu nosaukums. Dekadence – no franču dékadence ‘pagrimums’, aiziešana no sabiedriskajām problēmām, pievēršanās cilvēka iekšējai pasaulei un mākslai kā būtiskākajai pasaules daļai. Dekadenci raksturo bezsaturīgums, estetizēšana, mistika, ticība pārdabiskiem spēkiem, individuālisms, nāves un izvirtības slavināšana. Dekadenti sludina „tīrās mākslas teoriju” – „māksla mākslai”. Dekadences pastāvēšanas sešos septiņos gados sacerēto tekstu lielākajai daļai patiesi drīzāk ir tikai “literatūrvēsturiska vērtība”, tomēr dekadences jēga ir nenoliedzama. Proti, šedevrus tā neradīja, tomēr pašos pamatos izmainīja attieksmi pret vārda mākslu. Pirmo reizi tik aktīvi un vienprātīgi tika manifestēta prasība pēc mākslas brīvības. Literatūra tika uzlūkota kā pašvērtība - nevis kā neobligāta piedeva kādai citai esamības sfērai.…
