Makkinsija matrica

Divdesmitā gadsimta sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito gadu sākumā General Electric, lielākā ASV korporācija centās izdibināt stratēģiskās plānošanas tehnikas un koncepcijas. Uzņēmumam nācās piedzīvot vairākus neizdevīgus investīciju plānus dažādos uzņēmumos. Uzņēmuma vadība secināja, ka uzņēmuma lēmumu pieņemšanas process investīciju veikšanas jautājumā ir nepareizs. Uzņēmuma vadībai interesanta šķita Bostonas matrica un patika ideja attēlot uzņēmuma pozīciju biznesa lēmumos vizuāli uz matricas. Taču General Electric, balstoties uz pašu stratēģiskās plānošanas pētījumu neatbalstīja divdemencionālo matricu, kura balstījās uz tirgus pieaugumu, lai novērtētu nozares pievilcīgumu un relatīvo tirgus daļu, lai noteiktu uzņēmuma spēku.
Šī darba mērķis ir aprakstīt un izvērtēt Makkinsija matricu.
General Electric vērsās pie MakKinsija uzņēmuma (McKinsey and Company), kurš nodarbojās ar finanšu konsultācijām ASV, lai attīstītu portfolio pieeju ar plašāku skatienu nekā Bostnonas matricai. 1971. gadā MakKinsijs izstrādāja matricu, kurā Genereal Electric varēja izvērtēt potenciālu nākotnes ienākumiem katrā no 43 stratēģiskajām uzņēmuma vienībām. Šo matricu arī dēvē par nozares pievilcīguma – uzņēmuma spēka matricu un deviņu-nodaļu matricu.1
Stratēģiskais uzsvars
Šī matrica tika izstrādāta, lai pārvarētu Bostonas matricas trūkumus, kuri sāka parādīties daudziem uzņēmumiem, jo to darbības lauki bija pārāk dažādi. Šī modeļa pielietojums stiepjas no korporatīvā līdz biznesa līmenim, ietverot sevī produktus, kas veido uzņēmējdarbību.…