Kādu brīdi uz ledus palikušie stāvēja pavisam klusi, acis nolaiduši, it kā kaunētos paskatīties viens uz otru. Vecajam Daldam pār vaigiem ritēja sāļas asaras. Viņš nenožēloja, ka savu pilno lozi atdevis dēlam. Jaunajiem jādzīvo, viņa mūžs jau rit uz galu. Protams, ja ne šī nelaime, gan vēl kādus gadus laimīgi ar sievu būtu dzīvojis, kas zin, varbūt pat līdz gadiem astoņdesmit, deviņdesmit un tad uz gaišu smilšu kapukalniņu... bet ne šādi, ne nāvi ledainā jūrā.
Kārlēns stāvēja sastindzis kā noburts. Puisis arvien vēl nespēja noticēt – laime bija tik tuvu. Viņš stīvu skatienu lūkojās tālu jūrā uz to pusi, kur aizslīdēja laiva. Varbūt tomēr. Varbūt laiva atgriezīsies, varbūt svešie zvejnieki būs aprēķinājuši, ka tomēr drīkst vest visus. Varbūt...
Visātrāk no sastinguma atjēdzās Grīntāls. Viņš pagriezās un, lai nebūtu bezjēdzīgi jāstāv, nolēma savākt vienkopus uz ledus palikušās mantas. Te pēkšņi viņš pamanija netālu no kājām tādu kā metālisku burku. Pacēla. Jā tas bija garens trauks ar uzskrūvējamu vāku. Trauks bija pasmags, tātad pilns. Acīmredzot, tajā satraukuma pilnajā brīdī ar lozēšanu, laivā kāpšanu un skumjo atvadīšanos neviens nebija pamanijis, ka svešinieki ko tādu te nolikuši.
…
