Nauda

Mūsdienu ekonomikas teorija uzskata, ka par naudu var izmantot jebkuru lietu, ko sabiedrība pieņem par ekvivalentu preču apmaiņā.
Pirmatnējas kopienas sabiedrībā, kad saražotais produkts, galvenokārt, tikai izmantots tās iekšējām vajadzībām, maiņā nonāca tikai neliels produktu daudzums. Šo produktu, kas nonāca maiņas sfērā, varam uzskatīt par preci. Mūsdienās maiņu, kur zināmās proporcijās vienu preci maina pret citu, sauc par barteru.
Darba dalīšanas procesa paplašināšanās sabiedrībā veicināja ražošanas pieaugumu un līdz ar to arī maiņu. Tajā iekļāvās aizvien vairāk preču un tā kļuva regulārāka. Maiņas procesu sāka kavēt vairākkārtējas maiņas nepieciešamība, lai iegūtu vēlamo preci. Tapēc pakāpeniski no preču vidus izdalījās viena vai otra prece, pret ko konkrētā novada tirgos varēja iemanīt jebkuru citu preci. Šīs preces kļuva par maiņas līdzekli un tās sāka pildīt ekvivalenta lomu maiņas procesā. Ļoti ilgi zelts bija galvenais maiņas lidzeklis. Un tomēr zelts rada savas problēmas. Zelta monētas vērtība atkarīga no tās svara un tīrības, tāpat arī no zelta piedāvājuma un pieprasījuma zelta tirgū. Tas maksātu dārgi, ja katru reizi, veicot maiņas operāciju, vajadzētu nosvērst zeltu un pārbaudīt tā kvalitāti. Tādējādi viena no agrinajām valdību funkcijām līdz divdesmitajam gadsimtam bija zelta monētas, galvojot par to svaru un kvalitāti. Bet, tā kā zelts ir mīksts metāls, tas nodilst lietošanas laikā. Noziedznieki arī ieguva zināmu peļņu, novilējot zelta monētu malas. Lai nodrošinātos pret to, monētu malās izveidoja rievojumu.
Mūsdienās visās attīstītās valstīs pasaulē lieto papīra naudu. …