Šīs esejas temats man ir par mūsu mazākajiem draugiem – suņiem. Sabiedrībā bieži ir dzirdams teiciens, ka suns ir cilvēku labākais . Tā jau nu tiešām arī ir, jo cilvēks var dažādu iemeslu dēļ savu draugu pievilt, bet suns vienmēr paliks uzticīgs un patiess.Bieži vien cilvēks, paņemot mājās mazu, skaistu, pūkainu, mīļu kamoliņu – kucēnu, apsola par to rūpēties un audzināt, bet neapzinās cik daudz mīlestības, rūpju un pacietības vajadzēs,lai sunīti izaudzinātu. Tad nu saimnieks visādos veidos mēģina tikt vaļā no šī pieradinātā dzīvnieciņa – aizved uz patversmi, izmet uz ielas, aizved uz mežu un piesien pie koka, noslīcina upē, ezerā, dīķī, iebāžot maisā vai vēl daudz ļaunāk. Tur nu cilvēks dod savai ļaunajai fantāzijai vaļu, cik nu kuram tā ir liela.…
