Latvijas valsts nesenā pagātnē atteicās no plānveida ekonomikas par labu tirgus ekonomikai. Tā kā padomju laikā ekonomiku regulēja valsts un nedarbojās konkurence, tad daļai Latvijas ekonomikas nozaru radās nopietnas grūtības pārorentēties uz jaunajiem ekonomikas noteikumiem. Dažas rūpniecības nozares, piemēram autobūve, vispār pārstāja funkcionēt, bet dažas, galvenokārt tranzīts un finansu pakalpojumi, piedzīvoja strauju uzplaukumu. Pēc PSRS sabrukuma un Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas radās labvēlīgāki apstākļi perspektīvāko ekonomikas nozaru attīstībai un ārvalstu investīciju piesaistīšanai. Taču bija arī ne mazums grūtību, no kurām aktuālākās bija kvalificētu speciālistu un finansu līdzekļu trūkums, nesakārtotā likumdošana un lēnā valsts uzņēmumu un zemes privatizācijas gaita. Aktuāls kļuva jautājums par Latvijas ekonomikas attīstības tendencēm. Ja līdz 1998. gada vidum Latvijas ekonomiskā attīstība galvenokārt bija atstāta privāto uzņēmējstruktūru rokās, tad pēc finansu krīzes Krievijā 1998. gada augustā, kuras rezultātā diezgan smagi cieta arī tie Latvijas uzņēmumi, kuru galvenais noieta tirgus ir Krievijā (pārtikas rūpniecība un mašīnbūve), pie mūsu valsts ekonomiskās attīstības modelēšanas nopietnāk sāka pievērsties arī valdība. …
