Skaidrojošie kodi (interpretative codes)
perceptuālie kodi, piemēram, vizuālās uztvers kodi;
ideoloģiskie kodi: šeit varētu uzskaitīt tādus pārsvarā „-ismus” kā individuālisms, liberālisms, feminisms, rasisms, materiālisms, kapitālisms, progresīvisms, konservatīvisms, sociālisms, objektīvisms, patērnieciskums un populisms.13
Kodi ir pētīti ļoti plašā mērogā, sākot no ģenētiskajiem kodiem, beidzot ar kodiem, kas ietverti mūzikā un zīmējumos. Viens no visambiciozākajiem taksonomijā pieredzētajiem mēģinājumiem iedalīt kodus 1976.gadā bija itāļu semiotiķim Paulo Fabri (Paolo Fabbri). Par pamatu izmantojot Rolāna Žerāra Barta (Roland Gerard Barthes), Jakobsona, Kloda Levī-Strosa (Claude Levi-Strauss) un Jurija Mihailoviča Lotmana (Юрий Михайлович Лотман) rakstus, Fabri izšķīra līdz pat 100 dažādus kodu veidus.14
Kontrastējot ar šaurākiem kodu iedalījumiem, Eko savā definīcijā iekļauj nenoteiktos kodus, vājos kodus (ātri mainās), nepabeigtos kodus, pagaidu kodus un pat pretrunīgos kodus. Viņš min modes kodu kā tādu, kas ir neprecīzs, vājš, nepabeigts un pretrunīgs.15 Tomēr skaidrs, ka šāds iedalījums ir drīzāk nesistemātisks.
Eko piedāvā semiotikā operēt ar divu līmeņu kodiem, kas ir aktīvi vienlaicīgi. Pirmajā līmenī ietilpst kodi, kas saista elementus vienā skaidri definētā, bet ne vienmēr slēgtā sistēmā, piemēram, šaha kauliņi un spēlētāji, luksofori un satiksmes dalībnieki. Tie ir strukturālie kodi (structural codes). Savukārt pie nākamā līmeņa pieskaitāmi kodi, kas savieno vismaz divas šādas sistēmas. Tie dēvējami par procesuālajiem kodiem (processual codes).16
…
