Japānas dzejas pasaule

Tanka
Rakstības izveidošanās lika pamatus klasiskās literatūras radīšanai. Aptuveni 9. - 12. gs. izveidojas jauni literārie žanri. Rodas ar dzeju piesātināta proza, no kuras vēlāk izaug dzejas klasiskā forma tanka. Tradicionālā dzeja jeb "waka", kuru apmēram 6. gadsimtā sāka rakstīt galma aristokrāti. Šis jēdziens "waka" apmēram ap 8. gadsimtu tika lietots kā sinonīms jēdzienam "tanka" .
Tankas izsaka Japānas skaistuma būtību, kurai ir veltīta slavena japāņu rakstnieka Kavabatas Ļasunari runa, saņemot Nobela prēmiju literatūrā. Runa saucas "Japānas skaistums un es".
Tanka ir sena japāņu dzejas forma, kas radusies apmēram 7. gadsimtā. Tas ir piecu rindu bezatskaņu pants, kuram pirmajā un trešajā rindā ir piecas zilbes, bet pārējās - septiņas.
Tankas tematika ir saistīta ar dabu, mīlas dzeju.


Haiku
Haiku arī hoku jeb haikas ir Japānai raksturīga, īpaša, īsa bezatskaņu dzejas forma, kas savas uzbūves ziņā līdzinās tankai, tikai bez divām pēdējām rindām, tātad tā sastāv tikai no 17 zilbēm, veidojot 5 — 7 — 5 zilbju trīsrindi.
Japāņu trīsrindes jeb Haiku – vieni no īsākajiem bez skaņas dzejas formām pasaulē.
Japāņu dzejnieki šajā mazajā dzejas formāta spēj izteikt tik daudz, par apkārtējo pasauli. Šajās rindiņās tiek uzburta neliela dabas aina, taču to ir jāmāk saskatīt, jo tā ir apslēpta.
Haiku ir abstrakts dzejas veids, kurš jāmāk uztvert netiešā valodā.
Haiku padara neikdienišķu visparastāko situāciju, kura ir fiksēta trīsrindē.
Šajās mazajās miniatūrās doma ir tikai ieskicēta, cilvēkam jāmāk tā papildināt ar savu iztēli, savā veidā „jāatdzīvina” dzejolis°

…