1917. gada sākumā visā plašajā Krievijā bija jūtama dažādu iedzīvotāju slāņu neapmierinātība. Ilgais karš, kurā Krievija cieta vienīgi zaudējumus, bija apnicis gandrīz visiem. Daudzas ģimenes bija zaudējušas tuviniekus, visur trūka vīriešu darbaroku. Stipri samazinājās ražošana gan lauksaimniecībā, gan rūpniecībā, apsīka tirdzniecība. Tuvu sabrukumam bija transporta sistēma, kas bija gandrīz pilnīgi pakļauta armijas vajadzībām. Pilsētās trūka pārtikas. Jau tā lielo iedzīvotāju neapmierinātību ar valdību centās pastiprināt Vācijas slepenais dienests. Vāciešiem bija izdevīgi, lai iekšējās jukas mazinātu Krievijas armijas jau tā zemās kaujasspējas.
1917. gadā februārī sākās plaši nemieri Pēterpilī. Karaspēka vienības pārgāja nemiernieku pusē. Cars Nikoljs II bija spiests atteikties no varas. Valstī bija manāmas anarhijas iezīmes.
Krievijā pēc cara gāšanas tika izveidota Pagaidu valdība. Pagaidu ministru kabinetu veidoja Valsts domes līderi. Šīs padomes viens no mērķiem bija nodibināt valsts iekārtu, kas būtu līdzīga Lielbritānijas konstitucionālajai monarhijai. Tā sludināja pilsoņu brīvības, amnestēja tūkstošiem ieslodzīto un sāka plānot satversmes sapulces vēlēšanas. Par Pagaidu valdības pirmo ministru kļuva Kerenskis, kas bija Petrogradas padomes prezidents. Jāsak, ka lielākā daļa padomes locekļu pārstāvēja buržuāzijas slāni, kas gan bija visai liberāli noskaņots.…
