Estētikas jēdziens un priekšmets

Estētika – zinātne par vēsturiski nosacīto vispārcilvēcisko vērtību būtību, to radīšanu, uztveri, novērojumu un apgūšanu.

Mūsdienu estētika ir zinātne par nacionālo, šķirisko, vēsturiski nosacīto vispārcilvēcisko vērtību būtību, to radīšanu, uztveri, novērtējumu un apgūšanu. Tā ir filozofiska zinātne par vispārīgiem principiem pasaules apgūšanai saskaņā ar skaistuma likumiem cilvēku darba dzīvē un pirmām kārtām par īpatnībām, kas piemīt tēlainai pasaules apgūšanai mākslā, kur nostiprinās, izveidojas un augstāko pilnību sasniedz rezultāti, ko cilvēks guvis īstenības estētiskā apgūšanā.
Estētika savus secinājumus balsta uz materiālu, kas smelts no dzīvās mākslas prakses un tās izpratnes vēsturē, mākslas teorijā un kritikā. Ja nebūtu ziņu par mākslas izcelšanos un tās vēsturi, ja netiktu novērotas tās īpatnības, māksla pārvēstos par nedzīvu, sausu shēmu. Estētikai svarīgs ir „konkrētas vispārīgas” atziņas, tas ir, nevis tukšas abstrakcijas, bet vispārinājumi, kuros būtu ietverta visas pasaules mākslas pieredze.1
Es­tē­ti­ka kā fi­lo­zo­fi­jas sfē­ra sa­vas ap­ri­ses ie­gūst 18. gad­sim­tā, kad vā­cu­ filozofs Alek­sandrs Baum­gar­tens sa­vā dar­bā “Pār­do­mas par po­ēzi­ju” lie­to šo vār­du, lai ap­zī­mē­tu vie­nu no di­vām fi­lo­zo­fi­jas da­ļām, ku­ras at­šķi­ras ar iz­zi­ņas pro­ce­su. Es­tē­ti­ka, pēc Baum­gar­te­na ie­ska­tiem, ir sfē­ra, kas bal­stās uz ju­tek­lis­ko iz­zi­ņu un ir sais­tī­ta ar cil­vē­ka sa­jū­tām, sa­vu­kārt lo­ģi­ka iz­zi­na ab­strak­tas ide­jas. Baum­gar­tens “at­dzī­vi­na” kā­du līdz šim aiz­mir­stu grie­ķu vār­du “ais­tha­no­mai”, kas no­zī­mē – “uz­tvert”…