Reliģija ir viens no tiem jautājumiem, par kuru diskutēt ir visai bīstami, jo tas
bieži izsauc visai lielu ažiotāžu. Piemērs nav tālu jāmeklē, kaut vai jaunā Mela Gibsona
filma “Kristus ciešanas”. Visdīvaināk, ka šo ažiotāžu rada paši ticīgie, kuriem jau par
tādām tēmām būtu jāgrib runāt. Tā taču ir vienreizēja iespēja pārliecināt par savas
ticības pareizumu un vienreizīgumu; varbūt pat var izdoties pārliecināt pievērsties tai.
Bet situācija ir gluži pretēja. Arī autoram ir nācies saskarties ar pretestību uz šādām
diskusijām, mēģinot iedziļināties ticības jautājumos. Sarunās ar cilvēkiem, kuri sevi
uzskata par kristiešiem, ir jūtama pretošanās šādu jautājumu apspriešanā. Dīvaina ir
atrunāšanās ar to, ka, ja es neesmu izlasījis Bībeli, tad kāda tad nu runāšanās ar mani
var sanākt. Bet vai tas nav ticības vājums? Varbūt man ar savu pieeju ticības
jautājumiem būs iespēja apšaubīt to, kam viņi tic. Tāpēc šajā darbā vēlos pieskarties
tiem jautājumiem, kas manī izraisa pārdomas par reliģisko pasaules skatījumu. Jāsaka,
ka šis darbs nav dziļi pētniecisks, bet gan tapis personīgo pārdomu un lasītās literatūras
iespaidā.
…
