Izlasot Viljama Šekspīra traģēdiju „Hamlets”, iepazinu 16.gadsimta galma dzīvi, kā arī visa veida izmantotās intrigas, kas tika vērptas starp tā laika karaļnama iemītniekiem. Hamlets ir cilvēks, kuru liktenis iesviedis virpulī, kurā cīnās prāts pret sirdi, mīlestība pret tuvāko un diplomātiskā attieksme pret naidnieku.
Hamlets savā būtībā ir dziļi vientuļš. Viņš ir reizē atriebējs un cīnītājs pret ļaunumu kā tādu, jo viņa tēva nāve nebija vienkārša nonāvēšana, bet gan stratēģisks, nelietīgs plāns, kurā virsroku vajadzēja gūt nodevībai un godkārei, bet par laimi tas neīstenojās līdz galam, bet tikai daļēji. Hamleta svārstības un šaubas sākas ar paša Hamleta dzīves novērtēšanu, ar spriedumiem par to, vai labāk būtu sākt nežēlīgu cīņu ar notiekošo vai ļauties mūžīgajam mieram. Viņam nav draugu, kuriem bez problēmām varētu uzticēties- izstāstīt savus pārdzīvojumus un atklāt savu noslēpumu- viņa tēvocis ir nogalinājis viņa tēvu, kā arī to, ka par to viņam pavēstījis tēva rēgs: „Tev jāzina, ka čūska, kura toreiz- Tur dārzā, tavu tēvu sadzēla,- Nu viņa kroni nes.”
Vienīgie, kas šķiet Hamletu saprot un atbalsta ir draugs- Horācijs un kanclera Polonija meita Ofēlija, taču viņi nav tik uzticami un stipri, lai Hamlets viņiem uzticētu šo noslēpumu. Un pēc savas mātes neapzinātās nodevības, Hamlets savā ziņā vairs neuzticas sievietēm, arī Ofēlijai. “Ak vājība, tavs vārds ir sieviete!” saka Hamlets sāpēs par mātes nodevību.
…
