Pēc Pirmā Pasaules kara šausmām plašu popularitāti ieguva autoritārās idejas, veidojot totalitārisma režīmus ar galvenajiem vadoņiem. Totalitārisma ideoloģija ietekmēja gan sociālās dzīves jomas, gan arī kultūras dzīvi. Viss tika stingri kontrolēts un veidots pēc noteiktām, „pareizām” dogmām. Ziņojumu dēļus rotāja plakāti ar slavinošiem saukļiem, pilsētu ielas- simboliski pieminekļi un vienveidīgas ēkas. Bet bibliotēkas pildīja literatūra ar noteikumiem un bez brīvām autora idejām.
Totalitārisma māksla bija īpašs ideoloģiskās propagandas paveids. Tā izcēlās ar spēcīgu šovinismu un slavināšanu, un tiecās ieviest cilvēkos apziņu, ka viņi dzīvo vislabākajā, pareizākajā valstī. Vadoņus bija jāciena, jāgodina un jāklausa. Tādēļ viena no iezīmēm ir daudzie plakāti un afišas, kurās attēloti vadoņi vai kādi alegoriski tēli- laimīgi bērni, karavīri, spēcīgi sportisti. Tos parasti papildināja kāds uzrunājošs, aicinošs teksts. Viens no šādiem konstruktīvisma pārstāvjiem bija Gustavs Klucis. Viņš veidoja dažādas fotomontāžas, plakātus, grāmatu vākus, kuru pamatā bija izcelt komunisma diženumu. Savukārt tēlniece Vera Muhina radīja monumentālu skulptūru „Strādnieks un kolhozniece”, kurā ietverti padomju simboli- sirpis un āmurs. Attēlotais strādnieks un kolhozniece veidoti it kā darbībā, ar izslietām krūtīm, tādējādi radot iespaidu, ka viņi lepojas ar to, ka dzīvo komunismā. Tāda veida skulptūras un arī vadoņu pieminekļi (īpaši, pēc Otrā Pasaules kara- Ļeņina) bija raksturīgas totalitārismam.
…
